Rīga, 23. apr., LETA. Salīdzinot nokrišņu daudzumu laikā no 1961. gada līdz 1990. gadam ar laiku no 1991. gada līdz 2020. gadam, lielākais nokrišņu daudzuma pieaugums novērots ziemā, ceturtdien Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra (LVĢMC) rīkotajā konferencē "Intensīvi nokrišņi un pilsētvides noturība. Dati, modeļi un praktiskie risinājumi drošai pilsētvidei" skaidroja LVĢMC datu analītiķe Rita Graustiņa.

LVĢMC pieder vairāk nekā 30 novērojuma stacijas Latvijas teritorijā, kurās regulāri tiek veikti nokrišņu daudzuma mērījumi. Mūsdienās mērījumi tiek veikti reizi minūtē, senāk tika veikti krietni retāk, piemēram, reizi sešās vai reizi 12 stundās, un tika nomērīts visā šajā laika periodā nolijušais kopējais nokrišņu daudzums.

Runājot par nākotni, Graustiņa informēja, ka LVĢMC izmanto globālos modeļus, kas ir pielāgoti Latvijas teritorijai, un izmanto jaunākos kopīgos sociālekonomiskos scenārijus (Shared socioeconomic pathways (SSP), kuru pamatā ietilpst divas komponentes. Pirmā ir sociālekonomiskie faktori, kas ņem vērā, kā attīstās populācija un ekonomiskā izaugsme, bet otrs ir radiācijas bilances pieaugums, kas iet roku rokā ar siltumnīcefekta gāzu koncentrāciju atmosfērā.

LVĢMC kopā ar politikas veidotājiem ir izvēlējies trīs dažādus scenārijus, proti, nelielas vidējas un būtiskas klimata pārmaiņas. Klimatiskās references periodā no 1961. gada līdz 1990. gadam nokrišņu daudzums bija 656 milimetri gadā, klimatiskās normas periodā no 1991. gada līdz 2020. gadam nokrišņu daudzums pieaudzis par 4%, sasniedzot 685 milimetrus gadā.

21. gadsimta beigās nokrišņu summas procentuālais pieaugums pie nelielām klimata pārmaiņām būs 18%, salīdzinājumā ar 1961. gada līdz 1990. gada jeb references perioda datiem, bet pie būtiskām klimata pārmaiņām nokrišņu pieaugums būs 24%, prognozē LVĢMC.

"Ja mēs paskatāmies uz nokrišņu summu atsevišķi pa gadalaikiem, tad ziema ir tas gadalaiks, kurā līdz šim ir bijis vislielākais nokrišņu daudzuma pieaugums. Savukārt rudens ir vienīgā sezona, kur nokrišņi līdz šim ir nedaudz samazinājušies, kā arī dienu skaits ar stipriem nokrišņiem nav mainījies," skaidroja Graustiņa.

Arī nākotnes prognozes līdz gadsimta beigām atklāj, ka ziema turpinās būt tas gadalaiks, kad izmaiņas nokrišņu daudzumā būs vislielākās un ievērojamākās, prognozēja speciālisti.

Savukārt vasarā ir tendence, ka nokrišņi nedaudz mainās, līdz pie būtiskām klimata pārmaiņām, varbūt nokrišņu daudzums nedaudz samazinās. Tomēr ir jāņem vērā, ka vasarā dienu skaits ar stipriem nokrišņiem tomēr pieaug, norādīja datu analītiķe.

Intensīvāko nokrišņu apkopojums atklāj, ka lielākais vienas un trīs stundu rekords ir vērojams Siguldā, kur ir lielākā nokrišņu daudzuma norma gadā. Sešu stundu rekords pieder Ventspilij, savukārt 12 stundu rekords - Kalnciemam. Savukārt visiem laika periodiem viszemākais stacijas rekords ir Zīlānos.

Graustiņa atklāja, ka puse no 12 stundu nokrišņu daudzuma rekordiem stacijās laikā periodā no 1945. gada līdz 2025. gadam sasniegti 21. gadsimtā. Pats lielākais rekords pieder Kalnciemam, kur 12 stundu laikā ir nolijuši 186,2 milimetri ūdens. Un šis rekords, tai skaitā rekordi arī daudzās citās stacijās, tika sasniegt 2024. gada naktī no 28. jūlija uz 29. jūliju, kad par Latviju virzījās ciklons "Kirsti", atgādināja LVĢMC datu analītiķe.

LVĢMC Attīstības un projektu daļas projekta vadītājs Jānis Šīre skaidroja, ka pilsētu teritorijās applūšanu visbiežāk izraisa nepietiekama lietus ūdens kanalizāciju sistēmu kapacitāte vai lietus ūdens novadīšanas sistēmu neatbilstība intensīvu lietusgāžu apstākļiem.

Lietus plūdu risks ir raksturīgs vairākām Latvijas pilsētām, tostarp Rīgai, Liepājai, Ventspilij, Valmierai, Jelgavai, Ogrei, Līvāniem, Saldum, Salaspilij, Cēsīm, Skrundai un Alūksnei, pauda Šīre.

Viņš informēja, ka lietus plūdu modelēšanu pilsētu teritorijās plānots sākt šovasar, sākot ar Jelgavas un Valmieras pilsētām, izmantojot Somijas Vides institūta izstrādāto modeli.

Konferences mērķis ir apvienot vietējo un ārvalstu ekspertu zināšanas, lai meklētu datos balstītus risinājumus Latvijas pilsētu drošībai mainīgos klimata apstākļos.