Rīga, 19. jūn., LETA. Pašvaldībām turpmākajos gados vairāk jāinformē iedzīvotāji par līdzdalības budžetu, piektdien domnīcas "Providus" diskusijā par pētījumu, kurā analizēta līdzdalības budžetu un iedzīvotāju padomju ieviešana, atzina tā autore, "Providus" vadošā pētniece Līga Stafecka.

"Providus" šī pētījuma vajadzībām apkopoja datus par līdzdalības budžeta ieviešanu pašvaldībās, tai skaitā, pieprasot informāciju no Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM), kas administrē līdzdalības budžeta platformu "geolatvija.lv".

Divas Latvijas pašvaldības - Siguldas novads un Cēsu novads - 2025. gadā šo platformu neizmantoja, tādēļ par šīm pašvaldībām tika iegūta informācija no pašām vietvarām.

Pētījums atklāj, ka līdzdalības budžets 2025. gadā ir iedarbināts, kā tas noteikts Pašvaldību likumā. Taču pašvaldības startējušas ļoti atšķirīgā intensitātē. Būtiski atšķiras projektu skaits, finansējuma jauda un balsošanas aktivitāte.

Stafecka norāda, ka galvenais nākamo gadu izaicinājums būs ne tikai organizēt konkursu, bet paplašināt informētību un līdzdalības loku.

Lielākā daļa pašvaldību 2025. gadā spēja organizēt līdzdalības budžeta ciklu, tomēr ne visas to paveica laikus vai pilnā apjomā. Balvu novadā 2025. gadā projekti tika iesniegti un nodoti balsošanai, bet balsošana pārcelta uz 2026. gadu. Ķekavas un Augšdaugavas novadi līdzdalības budžeta ciklu faktiski sāka tikai šogad. Tādēļ pirmais gads vairāk parāda pašvaldību starta gatavību, nevis vēl nostabilizētu līdzdalības budžeta sistēmu, rezumē Stafecka.

Iedzīvotāju aktivitāte projektu iesniegšanā bijusi ļoti nevienmērīga. Dažviet līdzdalības budžets jau pirmajā gadā kļuva par redzamu ideju iesniegšanas kanālu, bet citviet tas vēl palika šaurs un maz izmantots instruments. Rēzeknes, Gulbenes, Aizkraukles un Ventspils novadi izceļas ar augstu projektu iesniegšanas aktivitāti.

Savukārt Rīgas piemērs rāda, ka pat ilgstoša pieredze pati par sevi negarantē augstu iesaisti, proti, pret iedzīvotāju skaitu Rīgā aktivitāte ir zema, ko palīdz skaidrot arī zema iedzīvotāju informētība par līdzdalības budžetu.

Svarīgs secinājums ir tas, ka pašvaldību atšķirības nav skaidrojamas tikai ar finansējuma apmēru. Līdzdalības budžeta finansiālā "jauda" ir ļoti atšķirīga - finansējums uz 10 000 iedzīvotāju dažādās pašvaldībās būtiski atšķiras, un tas ietekmē gan atbalstāmo projektu skaitu, gan instrumenta redzamību. Taču dati rāda, ka aktivitāti ietekmē arī komunikācija, pieteikšanās procesa saprotamība, konsultāciju pieejamība un vietējo kopienu mobilizācijas spēja, norāda pētniece.

Viņa uzsver, ka īpaši labi to parāda priekšatlases dati, jo no 658 iesniegtajiem projektiem balsošanai virzīti 513, tātad aptuveni 22% projektu līdz balsojumam netika. Atsevišķās pašvaldībās - Alūksnes, Ventspils, Salaspils un Mārupes novadā - balsošanai netika virzīta vairāk nekā puse projektu.

Tas nav konkurences rādītājs, bet drīzāk signāls par pieteikumu atbilstību, pieteicēju sagatavotību un pašvaldības konsultatīvā atbalsta pietiekamību, analizē Stafecka.

Balsošanas dati rāda vismaz trīs atšķirīgus līdzdalības budžeta darbības modeļus. Pirmais ir augstas mobilizācijas un augstas konkurences modelis - piemēram, Aizkraukles un Saldus novadā, kur bija augsta balsošanas aktivitāte un augsts balsu slieksnis atbalstītajiem projektiem. Otrais ir augsta projektu piedāvājuma, bet ierobežotas finansēšanas modelis - piemēram, Gulbenē, Valmierā un Daugavpilī, kur līdz balsojumam nonāca salīdzinoši daudz projektu, bet finansējums ļāva atbalstīt tikai nelielu daļu. Trešais ir zemas balsošanas aktivitātes modelis, kur līdzdalības budžets vēl nav kļuvis par plaši izmantotu iedzīvotāju iesaistes instrumentu. Šajā grupā kā piemēri minēti Salaspils, Dienvidkurzemes novads un Rēzeknes.

Dažās pašvaldībās projekti tika atbalstīti ar ļoti mazu balsu skaitu. Mārupē viens no atbalstītajiem projektiem saņēma tikai 40 balsis, lai gan tā izmaksas bija 15 000 eiro, arī Salaspilī un Līvānos zemākais atbalsta slieksnis bija salīdzinoši zems. Stafecka uzsver, ka tas nenozīmē, ka šie projekti nav vajadzīgi, taču tas rada jautājumu par to, cik plaša sabiedrības daļa faktiski piedalās lēmumā par pašvaldības līdzekļu izlietojumu. Jo mazāks balsotāju loks, jo būtiskāka kļūst pašvaldības atbildība nodrošināt plašu informēšanu, vienlīdzīgas iespējas mobilizēt atbalstu un skaidru balsošanas kārtību.

Projektu saturs rāda, ka līdzdalības budžets pirmajā gadā galvenokārt izmantots dzīves vides fiziskiem uzlabojumiem. Lielākās tematiskās grupas ir sports un aktīvā atpūta, kultūra/mantojums/identitāte, gājēju un velo infrastruktūra, dabas un ūdensmalu infrastruktūra, bērnu un jauniešu rotaļu vide. Sociālā atbalsta, veselības un kopienas pakalpojumu projekti veido ļoti nelielu daļu. Tas nozīmē, ka līdzdalības budžets praksē šobrīd vairāk darbojas kā publiskās ārtelpas un kopienas infrastruktūras uzlabošanas instruments, nevis plašāks sociālo vai pakalpojumu vajadzību risināšanas mehānisms, secina Stafecka.

Viņa vērš uzmanību uz to, ka pirmais gads rāda potenciālu, bet arī riskus par nevienmērīgu ieviešanu, atšķirīgu finansējuma jaudu, zemu informētību un dažviet ļoti šauru balsotāju loku. Tādēļ nākamais posms nav tikai atkārtot konkursu, bet uzlabot kvalitāti - mērķēt komunikāciju, vienkāršot pieteikumu sagatavošanu, stiprināt konsultācijas un nodrošināt, lai līdzdalības budžets kļūtu par plašākas sabiedrības, ne tikai aktīvāko iedzīvotāju, instrumentu, norāda Stafecka.

Diskusijā izskanēja viedoklis, ka, iespējams, nākotnē šīs iedzīvotāju iniciētās idejas īstenotu paši iedzīvotāji, nevis pašvaldība, tādējādi viņi arī uzņemtos atbildību par šiem vides uzlabojumiem. Rīgas vicemērs Māris Sprindžuks (AS) minēja, ka Rīgā pašvaldība nemaz nevar izsekot līdzi katram soliņam, šūpolēm, kas tapušas, īstenojot līdzdalības budžeta projektus, tāpēc lielāku atbildību vajadzētu uzticēt pašiem projekta pieteicējiem.