Jaunais klimata un enerģētikas ministrs Jānis Vitenbergs (NA) sev atvēlētajā darba laikā lielu uzsvaru plāno likt uz energoinfrastruktūras drošības jautājumiem, jo Ukrainas pieredze liecina, ka tieši tā kļūst par pirmo uzbrukumu mērķi. Tāpat ministrs intervijā aģentūrai LETA uzsver, ka nav pieļaujamas situācijas, ka vēja parku projektos var ignorēt vietējo iedzīvotāju un pašvaldību viedokli, kā arī vēja parki nav jābūvē auglīgās lauksaimniecības zemēs un apdzīvotu vietu pievārtēs. Savukārt paša vadītās ministrijas likvidēšana, pēc ministra domām, ir tikai laika jautājums, un būtu jādomā par Tautsaimniecības ministrijas izveidi, apvienojot tajā vairākas tagadējās institūcijas.

Nesen Klimata un enerģētikas ministrija (KEM) informēja, ka ar viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministru Edgaru Tavaru esat vienojušies par turpmākajiem soļiem, lai saīsinātu teritorijas plānošanas dokumentu saskaņošanas procesu, esot identificēti galvenie šķēršļi, kas līdz šim to kavējuši, un sagatavotas vadlīnijas plānojuma izvērtēšanai. Kas tad, jūsuprāt, ir galvenie šķēršļi, un ko ir plānots mainīt?

Galvenais mērķis šai sarunai bija tas, ka esam identificējuši problēmu, jo no visām Latvijas pašvaldībām, kurām teritoriju plāni bija jāsaskaņo ar Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministriju (VARAM) līdz iepriekšējā gada beigām, to izdevies izdarīt ir vien 15 pašvaldībām. Pašvaldības norāda, ka šobrīd, lai saskaņotu plānus, nākas tērēt pat piecus gadus, un, ņemot vērā, cik strauji mainās gan tas, kas notiek uzņēmējdarbības vidē, gan tehnoloģijās, teritoriju plānus apstiprinot, bieži vien tie jau ir novecojuši. Tādēļ kopā ar Valsts vides dienestu mēģinājām atrast pamata nesakritības vai klupšanas akmeņus. Tāpat ir interpretācijas par to, ko konkrētajās zonās drīkst darīt, piemēram, buferzonās ap konkrētiem objektiem. Mēs cenšamies to visu vienkāršot, lai pieeja būtu visām pašvaldībām vienota. Protams, ka būs jāsabalansē gan vides, gan sabiedrības, gan arī tautsaimniecības intereses, kas līdz šim nav izdevies.

Tas nozīmē, ka tiks gatavotas izmaiņas normatīvajos aktos?

Mēs esam sagatavojuši vadlīnijas Valsts vides dienestam, bet mums ir svarīgi, lai arī VARAM kolēģi ir atbalstoši, jo viņu paspārnē ir Dabas aizsardzības pārvalde.

Otra sadaļa ir "zaļais koridors" investīciju projektu realizēšanai, jo ir izveidojušās rindas un iestādes īsti netiek galā. Sākotnējā ideja palīdzēt konkrētiem prioritāriem projektiem dažādās jomās līdz ar to nav nostrādājusi. Šeit mums ir vienota izpratne ar ministru Tavaru, ka to vajadzētu labot un mūsu abām ministrijām vajadzētu strādāt ciešākā sazobē.

Trešā daļa ir atvieglotas iespējas Latvijā realizēt militārā industrijā plānotos projektus, vienlaikus saglabājot vides aizsardzības prasības, jo potenciāli investori ir gan Ventspils novadā, gan Jēkabpils novadā, bet, kad pašvaldība noliek uz galda potenciālo realizēšanas plānu vai laika grafiku, tad mēs atpaliekam no Lietuvas. Es neesmu naivs, un šajos ģeopolitiskajos apstākļos tieši šī ir tā joma, kur ir vislielākā interese par investīcijām dažādiem projektiem Latvijas teritorijā. Mēs nedrīkstam to izniekot.

Taču kas "zaļā koridora" kārtībā būtu jāmaina? Nepieciešami valdības lēmumi?

Ir spēkā esošā kārtība, kur konkrētas valsts iestādes projektiem, kuriem ir Latvijas Investīciju un attīstības aģentūras piešķirts "zaļā koridora" statuss, publiskos pakalpojumus un atzinumus sniedz prioritārā kārtībā un saīsinātos termiņos.

Mans jautājums, sākot vadīt šo ministriju, bija, kur tad mēs esam un kā mums ar to sokas? Un nesokas labi. "Zaļajā koridorā" ir vairāk projektu, nekā tiek skatīti parastajā kārtībā, un līdz ar to "zaļais koridors" ir pārvērties par parasto koridoru. Centīsimies iedzīvināt šo pieeju atkārtoti, ja ir kāds liels investors, mums ir jāvar palīdzēt un reaģēt ātri.

Ir jābūt kritiskiem arī pret sevi. KEM kā ministrija, cenšoties darīt labu, reizēm ir bijusi atrauta no realitātes.

Ir tomēr pieredze ar tiem pašiem vēja parkiem, par kuriem izlēma, ka valdība varēs virzīt noteiktus projektus paātrināti, bet pašvaldības un iedzīvotāji pret tiem protestē un iebilst. Vai ar militāriem projektiem nevarētu būt tieši tas pats?

Es vairāk šeit runāju par normālu, ātru kārtību, kā valsts iestādes var atbildēt potenciāliem investoriem. Protams, ja tur ir paredzēta nopietna ražošana, kas var radīt riskus, ir jāiet standarta pilnvērtīgs process un arī jāvērtē situācija. Bet, ja, teiksim, Valmierā ir apstiprināts pašvaldības teritorijas plāns, kurš ir aizņēmis gadus, un pēkšņi atnāk investors, kurš birokrātiski neatbilst konkrētam NACE kodam, atkal tērēt gadus, lai mainītu teritoriju plānu… Tā vietā investoriem reāli varētu palīdzēt un procesus saskaņot ātrāk.

Stājoties amatā, kā galveno prioritāti nosaucāt enerģētikas infrastruktūras drošību. Vai esat jau ticies ar enerģētikas uzņēmumu vadītājiem, un kādi ir secinājumi? Vai uzņēmumi ir gatavi krīzēm un apdraudējumam?

Mēs redzam to, kas notiek Ukrainā, - Krievijas uzbrukumi primāri tiek vērsti pret energoinfrastruktūru un atsevišķiem enerģētikas objektiem. Arī mums ir jābūt gataviem. Atceroties savu laiku Ekonomikas ministrijā, tad viens no vēsturiski nozīmīgākajiem lēmumiem bija atteikšanās no Krievijas gāzes, jo mēs bijām brīva kā valsts, bet mēs nebijām ekonomiski brīvi un mēs nebijām energoneatkarīgi. Tāpat tas bija darbs ar Baltijas kolēģiem, kur mēs pierādījām, ka varam būt vienoti un pieņemt lēmumus, un būt paraugs visai pārējai Eiropai. Atskatoties, toreiz bija diezgan liels spiediens arī no konkrētiem uzņēmējiem, tika kultivēts viedoklis par to, ka ziemā salsim un ka mēs nevaram iztikt bez Krievijas gāzes. Bet mēs to paveicām, un, ja tas lēmums nebūtu pieņemts, es nezinu, kā būtu šobrīd. Tad mēs šobrīd būtu zemāki par zāli un līdzīgi varbūt kā atsevišķām citām Eiropas valstīm būtu jāizdabā visiem agresorvalsts untumiem. Mēs nevarētu arī paust savu skaidru pozīciju. Tādēļ es teiktu, ka enerģētikas joma ir tā, kur pēdējo gadu laikā ir izdarīts visvairāk mājasdarbu. Viens no galvenajiem argumentiem un nepieciešamība arī KEM izveidei bija atslēgšanās no BRELL un Baltijas valstu sinhronizācija ar Eiropas kopējo elektrotīklu. Te mēs varam teikt, ka Baltija bija vienota un tas ir izdarīts.

Taču, ja salīdzinām ar 2022. gadu, tad pēdējais bloks ir energoinfrastruktūras drošība, un bažas par to ir kļuvušas redzamas, kaut vai, ja runājam par dažādiem gaisa apdraudējumiem. Tieši šai jomai, vadot ministriju šajā īsajā laika periodā, vēlos pievērst īpašu uzmanību un veicināt tās turpmāku stiprināšanu. Ir bijušas sarunas ne tikai ar lielajiem energouzņēmumiem, bet arī ar siltumapgādes uzņēmumiem un pašvaldībām. Plānoju turpināt individuāli tikties ar energouzņēmumiem un pašvaldībām arī turpmāk, lai monitorētu un uzraudzītu situāciju.

Es teiktu, ka paši uzņēmumi savā līmenī mājasdarbus ir izdarījuši. Tādi uzņēmumi kā "Sadales tīkls" un "Augstsprieguma tīkls" pat ir izveidojuši savu darbinieku Zemessardzes vienības, un darbinieki paši ir gatavi arī aizstāvēt savu infrastruktūru. Protams, nevar izslēgt visus potenciālos apdraudējumus, tādēļ ļoti svarīgs jautājums, uz kuru man ir svarīgi saņemt atbildes, ir par to, kāda ir gatavība maksimāli ātri novērst tīklu bojājumus. Katru kilometru mūsu energoapgādes tīklos uzbrukumu gadījumā būtu sarežģīti nosargāt, bet svarīgas ir spējas ātri novērst bojājumus. Uzņēmumi te ir veidojuši savas rezerves, lai būtu gan mobilie elektrolīniju balsti, gan apakšstacijas, kas ir ļoti svarīgi, lai būtu iespēja pēc iespējas ātrāk atjaunot elektroenerģijas piegādi iedzīvotājiem un uzņēmumiem.

Es pašlaik redzu, ka iztrūkst sadarbības starp energouzņēmumiem savstarpēji, lai sistēmas mums būtu salāgotas, lai nebūtu katram savas saimniecības bez iespējām apmainīties ar informāciju. Tas ir ļoti svarīgi, un plāns ir veidot konsorcija pieeju, lai visiem pieeja ir vienāda. Es ceru, ka mēneša laikā mums šeit būs konkrēts piedāvājums. Tas varētu palīdzēt arī ar iepirkumiem un salāgot tos gan ar Iekšlietu ministriju, gan Aizsardzības ministrijas speciālistiem.

Savukārt starpvalstu sadarbības formāts ir tas, kur es redzu savu pienesumu kā atbildīgās nozares ministrs. Kad notika atteikšanās no Krievijas dabasgāzes, mēs panācām ātrus lēmumus. Šādu pašu vienošanos mums būs jāpanāk tagad. Drīzumā mēģināsim uzsākt sarunu ar Baltijas kolēģiem un vienoties arī par kopīgu energoapgādes sistēmas rezervju uzturēšanu un iegādi, jo mēs esam cieši saistīti, un, ja kādam ir vēl lielāks apdraudējums vai kādas problēmas, vajag, lai mēs varam kopīgi šos riskus novērst, un runa nav tikai par iekšējām energosistēmām, bet arī par starpsavienojumiem. Es redzu, ka tā arī ir iespēja piesaistīt Eiropas finansējumu.

Līdz ar to šī drošības prioritāte sadalās trīs līmeņos - uzņēmumu gatavība, to sadarbība un sadarbība Baltijas līmenī. Domāju, ka tas mums pašiem viesīs mieru. Ir zināmi mājasdarbi jau izdarīti, bet vēl ir ko darīt.

Mums ik pa laikam Latvijā ielido droni. Jums ir pārliecība, ka uzņēmumi ir gatavi situācijai, ja kāds no tiem bojā energoinfrastruktūru?

Mums ir ļoti svarīgi, lai mēs esam maksimāli gatavi, un šodien šīs apdraudējuma situācijas modelējam. Ir arī kopīgas mācības ar pašvaldībām, lai situācijās, ja arī ir kāds konkrēts apdraudējums, mēs zinām, ko darīt.

Valdībā ir iesniegts arī informatīvais ziņojums, jo pašlaik iztrūkst tāda ļoti svarīga elementa kā vienota redzējuma, kā rīkoties gaisa apdraudējuma gadījumā mūsu jomas uzņēmumiem. Tas attiecas ne tikai uz energoapgādi, bet arī uz siltumu, ūdeni, visiem, kas nodrošina centralizētos pakalpojumus.

Tas pats attiecas arī uz Valsts vides dienestu, kura darbinieki ir vieni no pirmajiem, kas dodas uz notikumu vietām un vērtē, kāds ir nodarītais kaitējums gan videi, gan potenciāli cilvēku veselībai. Tā tas bija gan gadījumā ar Rēzeknes naftas bāzi, gan tad, kad drons iekrita Drīdža ezerā. Un tad, ja šie speciālisti dodas ārā riska apstākļos, tad mūsu pienākums ir atbilstoši šādu darbu novērtēt. Tas varbūt izklausīsies dīvaini, bet runa ir kaut vai par elementāru piemaksu par darbu riska apstākļos. Tāpat runa ir par tādām elementārām pašaizsardzības lietām kā bruņu veste vai ķivere. Arī veselības nozare ir pateikusi, ka viņiem nav šādu iespēju aizsargāt savus darbiniekus vai pateikt viņiem paldies. Mēs esam centušies domāt arī šādā līmenī, jo darbiniekiem ir unikālas zināšanas dažādās jomās un mums viņu spējas ir ļoti vajadzīgas. Tas mani šobrīd uztrauc, un es redzu, ka tur ir nepilnības.

Otra būtiska lieta ir kiberdrošība. Vai pēc nesenā gadījuma ar "Latvijas valsts mežiem" ir izpētīts, kādā stāvoklī ir energouzņēmumu IT sistēmas?

Es vairāk varu komentēt par uzņēmumu "Augstsprieguma tīkls" (AST), jo "Latvenergo" un "Sadales tīkls" ir Ekonomikas ministrijas paspārnē.

Šis jautājums ir bijis dienas kārtībā, un, protams, pastiprināta uzmanība ir pievērsta pēc tā, kas ir noticis ar "Latvijas valsts mežiem". Ir gan neliela atšķirība, jo par "Augstsprieguma tīkliem" arī laikā, kad notika atslēgšanās no Krievijas energoloka, "interese" bija pastiprināta, un attiecīgi jau tad bija riski. Līdz ar to uzmanība un fokuss, kas šim drošības aspektam līdz šim ir pievērsts, droši vien ir daudz lielāks, nekā tas ir bijis daudzās citās valsts institūcijās un struktūrās.

Vai šobrīd nav nepieciešamas papildu investīcijas IT sistēmu drošības uzlabošanā?

To labi ilustrē AST jaunatklātais Jāņciema dispečervadības un datu centrs. Tas nav tikai jauns objekts, tas ir ieguldījums Latvijas energodrošībā, kiberdrošībā un energosistēmas noturībā. Protams, mēs nekad nevaram būt simtprocentīgi droši, un arī es tagad nesitu pie krūts un nesaku, ka mēs esam pilnīgi gatavi visām situācijām, kuras nevaram paredzēt pilnībā.

Taču mēs sistemātiski sekojam līdzi drošības situācijai, izvērtējam riskus un mērķtiecīgi ieguldām kritiskās energoinfrastruktūras stiprināšanā.

Vēl viena no jūsu nosauktajām prioritātēm ir gatavība nākamajai apkures sezonai. Kā jūs praksē to plānojat pārbaudīt?

Ja salīdzina ar 2022. gadu, tad es atceros, ka centralizētie siltumapgādes uzņēmumi, arī "Latvenergo", skatījās uz biržas cenām gāzei, un tās rādīja to, ka šobrīd cena ir dārgāka, bet nu jau pēc īsa laika paliks lētāka, un tas mudināja nesteigties un nogaidīt. Bet šis lētās cenas periods tā arī nepienāca. Beigās izrādījās, ka mājasdarbi nav veikti. Gan pašvaldības nebija gatavas, gan uzņēmumi, un gāze bija jāpērk par nebijušu un dārgu cenu, un bez valsts atbalsta tur nevarēja iztikt. Es gluži vienkārši gribu izvairīties no tādas situācijas, lai arī pēc Tuvo Austrumu krīzes cenu lēcieni nav tik lieli. Ja 2022. gadā gāzes cena uzleca pat virs 300 eiro par megavatu, tad pirms šīs krīzes tā bija ap 30 eiro par megavatu un pēc tam uzleca virs 50 eiro, bet nu jau ir kritusies. Gribētos ticēt, ka saspringtākais mirklis jau ir jau garām, bet tomēr 30% no pasaules sašķidrinātās dabasgāzes plūsmas iet caur Hormuza šaurumu, un mēs nevaram izslēgt, ka atkal kaut kas notiek, jo pasaulē situācija nemitīgi mainās, un labāk zīle ir rokā nekā mednis kokā.

Ja jautājums ir tieši par gāzi, tad pirmais, kas mani interesē, ir Inčukalna dabasgāzes krātuve. Šobrīd krātuvē ir iepumpēta gāze virs deviņām teravatstundām. Mūsu valstī patēriņš katru gadu samazinās, un, ja nav ļoti auksta ziema, tad tas varētu būt ap astoņām teravatstundām. Inčukalna krātuves ietilpība ir lielāka nekā Latvijas patēriņš, bet šeit savu gāzi glabā arī citu valstu uzņēmēji. Līdz ar to gāzes iepumpēšana notiek, notiek daudz lielākā apjomā, nekā tas bija pagājušogad, bet te ir jāņem vērā apstāklis, ka gāzes krātuve pirms iesūknēšanas sezonas bija tukšāka nekā pirms tam, jo bija ļoti auksts ziemas noslēgums. Tādēļ par to, vai gāzes pietiks, es nesatraucos. Bet es runāju un tiekos ar pašvaldībām, lai mudinātu pieņemt lēmumus, veikt darbības un lai būtu skaidrība par nākamo apkures sezonu, jo kokrūpnieku nozare norāda, ka šķeldas iepirkumos aktivitāte ir zemāka nekā pagājušogad. Daļa pašvaldību kaut ko gaida un savas rezervācijas nav veikušas. Es zinu, ka "Latvijas valsts mežiem" būs liela izsole, un izskatās, ka pašvaldības seko līdzi un vēl tikai gatavojas iepirkumiem.

Tas, kas sabiedrībai ir svarīgi, - ja arī atsevišķās pašvaldībās būs siltumapgādes izmaksu pieaugums, tas nebūs ļoti straujš. Tādam lielam cenu lēcienam centralizētajā siltumapgādē es šobrīd neredzu pamatu.

Bet tikpat svarīgi ir operatīvi palīdzēt tai sabiedrības daļai, kurai iespējams palīdzību vajadzēs. Man ir jāpasaka paldies Ludzai, Alūksnei - pašvaldībām, kuras ir piekritušas palīdzēt testēt KEM izveidoto atbalsta sistēmu mērķēti tām cilvēku grupām, kurām tas tiešām ir nepieciešams.

Cik daudz vispār pašlaik ir pašvaldību, kuras apkurē izmanto gāzi?

Šobrīd Latvijā ir ap 60 centralizētajiem siltumapgādes uzņēmumiem, un lielākā daļa ir pārgājuši uz šķeldu. Arī Rīgā, ja vēl pirms 10 gadiem vairāk nekā 90% apkures tika nodrošināta ar gāzi, tad pagājušajā apkures sezonā tie jau bija 50%. Ir pašvaldības, kuras siltuma ražošanu diversificē, atstājot gan gāzi, gan šķeldu. Arī cenu amplitūda par siltumu ir ļoti plaša - atšķirības ir līdz pat trīs reizēm.

Arī ministrijā es mēģinu šobrīd panākt, ka mēs atgriežamies pie iespējas palīdzēt pašvaldībām, lai modernizētu un uzlabotu centralizētos pakalpojumus, kas varētu būt atbalsts katlumājām, siltummezgliem, ūdens apgādei un attīrīšanas iekārtām. Es ceru, ka šajā laikā mēs spēsim nedaudz pamainīt vektoru tieši uz šīm pašvaldību vajadzībām, jo, ja ir iespēja piesaistīt līdzekļus no dažādiem fondiem, tad tam vajadzētu būt vērstam uz pakalpojumu uzlabošanu iedzīvotājiem.

Ja atgriežamies pie resursu pieejamības, tad "Conexus", protams, publiski nevar atklāt, kam pieder Inčukalnā iesūknētā gāze, bet vai jūs to zināt un vai ir pārliecība, ka Latvijai paredzētās gāzes apjoms būs pietiekams?

Mums te noteikti var palīdzēt valsts rezerves, kuras ir iegādātas un kas noteikti kalpo kā drošības spilvens. Tad ir lielie uzņēmumi kā "Latvenergo", "Rīgas siltums", un, protams, mēs monitorējam, vai šie uzņēmumi izpilda savus mājasdarbus un ir gatavi apkures sezonai. Šobrīd nav identificēti kādi riski.

Šī gada sākumā, kad parādījās informācija par granulu trūkumu, Latvijas Biomasas asociācija teica, ka šādā situācijā vainīgi ir tirgotāji un paši iedzīvotāji, kuri nav gana laicīgi parūpējušies par kurināmā krājumiem un rēķinājušies ar aukstu ziemu. Vai šo problēmu kaut kā var risināt centralizēti? Vai arī, ja paši par ziemu neparūpējas, tad ar sekām arī jātiek galā pašiem?

Es ļoti spilgti atceros to, kas notika pagājušajā apkures sezonā un kā tad "izķēra" granulas, kas parādījās tirdzniecībā. Apjoms nebija pietiekams. Es minēju par šķeldu un pašvaldībām, ka šobrīd interese ir mazāka, bet granulu tirgū aktivitāte no sabiedrības ir ļoti liela. Kaut ražotāji saka, ka granulu tirgū pietiek un nav pamata satraukumam, šobrīd atsevišķos reģionos un veikalos to apjomi nav pietiekami. Otra sadaļa, mūs neapmierina tas, ka cena ir stipri augstāka, nekā bija pagājušajā vasarā, un tā turpina pieaugt. Tādu īstu pamatojumu un izskaidrojumu tam komersanti nespēj sniegt. Izskatās, ka cilvēki ir atbildīgi un gatavojas apkures sezonai, bet komersanti izmanto šo momentu un "uzskrūvē" cenas. Mēs tiksimies ar uzņēmējiem, un es aicināšu pret vietējo tirgu rīkoties atbildīgi un nodrošināt vajadzīgo apjomu. Uzmanību cenām aicināšu pievērst Konkurences padomi, savukārt spekulantu kontrolei un uzraudzībai, kas šajos apstākļos cenšas izmantot granulu piegāžu problēmas, līdzi jāseko Patērētāju tiesību aizsardzības centram.

Citādi, kāds tad ir tas signāls, ko uzņēmēji raida sabiedrībai? Cilvēki skatīsies, ka ir dārgi, gaidīs, kad paliks lētāk, un atkal mēs nonāksim rudenī ar nepietiekamiem kurināmā krājumiem ziemai. Ja komersanti izmanto šo situāciju… Nu kas tad mums paliek - cenu griesti, cenu regulācija? Es ceru, ka mēs tik tālu nenonāksim.

Kā jūs vērtējat pagājušogad apstiprināto Latvijas enerģētikas stratēģiju, un vai izdosies sasniegt vēja enerģijai izvirzītos mērķus?

Stratēģijas ir laba lieta, un uz nākotni ir jāskatās, bet situācija mainās, un ne vienmēr piepildās tas, kas ir paredzēts, arī enerģētikas sektorā. Es atceros, ka vēl pirms sešiem septiņiem gadiem kā nākotnes iespējas tika minētas ūdeņraža tehnoloģijas, ka tās atrisinās daudzus jautājumus, bet lielas izmaiņas šajā jomā tā arī nav notikušas. Tā vietā ir parādījušās bateriju sistēmas jeb BESS, kuras pirms gadiem pat netika izskatītas. Tehnoloģijas attīstās strauji, un bieži vien situācija ir jāmaina atbilstoši tam, kas ir reāli pieejams tirgū un kas ir visizdevīgākais.

Stratēģijā ir četri galvenie virzieni. Viens ir vēsturiskais mantojums, mūsu hidroelektrostacijas (HES). Vai šeit būs iespējams kaut ko pieaudzēt? Es nedomāju, ka būtu iespējams uzbūvēt vēl vienu HES uz Daugavas, Lielupes vai Gaujas. Tas vienkārši šobrīd nav iespējams.

Par gāzi ik pa brīdim notiek diskusijas, vai to vajag vai nevajag, bet šobrīd var droši teikt, ka tādas alternatīvas gāzei, lai nodrošinātu tīkla funkcionēšanu un stabilas jaudas, īsti jau nav. Arī Igaunija šobrīd būvē jaunas gāzes stacijas, redzot, ka tā ir iespēja ātri tīklā piedāvāt papildu jaudas. Arī izmaksu ziņā ar gāzi pašlaik citas bāzes jaudas alternatīvas nevar sacensties.

Ik pa brīdim arī izskan mazās atomelektrostacijas kā nākotne. Es atceros, ka vēl tad, kad biju ekonomikas ministrs, mēs devāmies uz ASV, lai tiktos ar šādu staciju attīstītājiem. Arī man bija ekspektācijas, ka tas varētu būt viens no veidiem un tas varētu notikt jau diezgan drīz, bet toreiz Amerikas kolēģi norādīja, ka tas nenotiks tuvākajos 10 gados. Varbūt nākotnē jā, un mums noteikti ir jāiet laikam līdzi, un KEM noteikti strādāsim, lai esam lietas kursā un gatavi reaģēt, lai šīs tehnoloģijas varētu izmantot, ja tam būs ekonomisks pamatojums un vajadzība. Vērtējot iespējas to darīt vieniem vai kopā ar kaimiņiem.

Savukārt, kas attiecas uz saules enerģiju, tad stratēģijā bija paredzēts, ka nepieciešami 1200-1500 megavati. Tagad uzstādītas jaudas jau virs 2000 megavatu. Vēja staciju ziņā uz Baltijas fona mēs esam ar vismazāko uzstādīto jaudu - 133 megavatiem, bet, pabeidzot parkus, kas šobrīd tiek būvēti, bilance ievērojami tiks palielināta.

Kopumā mūsu energoportfelis, salīdzinot ar citām valstīm, ir pietiekami sabalansēts. Ja ir auksta ziema, tad mums ir iespēja audzēt jaudas arī ar termoelektrocentrāļu palīdzību, sabalansēt enerģijas ražošanu ar HES palīdzību. Arī zaļā enerģija pēdējos gados ir attīstījusies, un tas ir noticis dabīgā ceļā bez valsts intervences un atbalsta. Tā ir milzīga atšķirība no OIK sistēmas, kur tika subsidētas konkrētas stacijas, kuras, atbalstam beidzoties, vairs neražoja. Pāri ir palikusi tikai slikta pēcgarša, bet taustāmu labumu šobrīd ir pat grūti saskatīt.

Pašlaik pret vēja parkiem ir daudz iedzīvotāju iebildumu. Vai jūs atbalstīsiet iepriekšējā ministra rosinājumu paredzēt pašvaldībām iespēju neļaut īstenot kādu projektu, ja konkrētajā teritorijā ir sasniegta noteikta enerģijas ģenerācijas jauda?

Es pats esmu piedalījies ietekmes uz vidi novērtējuma apspriedēs ar vietējiem iedzīvotājiem, lai redzētu, kā tas notiek. Man ir pārliecība, ka ar esošo regulējumu mēs spējam pasargāt dabu. Trīs pirkstu dzenis un ķērpji var būt komfortā, un par viņiem šajās procedūrās tiek turēta rūpe, bet iztrūkstošais moments ir sabiedrības intereses, konkrēta cilvēka intereses, kas dzīvo šajās teritorijās, pašvaldību intereses. Ja uz apspriedi ir atnācis pilns kultūras nams ar vietējiem iedzīvotājiem, kas skaidri pauž savu nostāju par konkrēto projektu, tad viņiem ir jābūt iespējai lemt par vidi, kurā viņi dzīvo.

Tādēļ arī līdz Saeimas vasaras pārtraukumam centāmies pieņemt konkrētas regulējuma izmaiņas. Ideja ir ļaut pašvaldībām jau saknē pateikt, ka, ja teritorijas plāns konkrētajā teritorijā neparedz konkrēto saimnieciskās darbības veidu, tad nekādi tālākie soļi nav iespējami. Līdz šim tas tā nebija. Šo normu pieņēma, bet te ir ļoti svarīgi, ka mēs vienlaikus spējam palīdzēt pašvaldībām teritoriju plānus saskaņot ātrā tempā, par ko arī bija saruna ar reģionālās attīstības ministru.

Otra sadaļa ir par vēja elektrostaciju uzraudzību - gan par skaņu, gan gaismas mirguļošanu, gan par to, kas tālāk notiek ar parkiem, ja tie beidz savu darbību. Tur arī bija zināmas interpretācijas par regulējumu. Es esmu ticies gan ar iedzīvotāju grupu pārstāvjiem, kuri norādīja, ka normatīvajā regulējumā līdz šim nebija skaidri definēta uzraudzība. Tādēļ mēs gribam skaidrus sliekšņus ielikt Ministru kabineta noteikumos, lai visiem viss būtu skaidrs, ko var un ko nevar.

Trešā sadaļa ir par kumulatīvo ietekmi. Tas nozīmē nevērtēt tikai katru parku un projektu atsevišķi. Kā piemērs ir Bauskas novads, kur figurē jau vairāk nekā 10 dažādas potenciālo projektu ieceres, un cilvēkiem, protams, rodas bažas, kas te tagad notiks, kāda būs tā vide, kurā mēs dzīvojam un dzīvosim. Tad pašvaldība reaģē uz iedzīvotāju prasībām, pasaka konkrētas vietas, kur šādi parki ir iespējami un kur nav, bet iepriekšējais viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrs to vienkārši paslauka zem tepiķa un pasaka, ka jums nav iespējas lemt par savu novadu. Tā nav laba prakse, un tādēļ arī ir trešā sadaļa par kumulatīvo ietekmi. Saeimā par to bija diskusijas un debates, bet šobrīd visi attiecīgie grozījumi Saeimā tika pieņemti.

Nevajadzētu būt tā, ka kāds novads ir enerģijas "donors" visiem pārējiem. Tāpat es negribu pieļaut situāciju, ka aiz saukļiem par to, ka mums ir jākļūst par enerģijas eksportētājiem, Kurzeme un Zemgale pārvēršas par kaut kādu visas Eiropas "elektrostaciju" un šo novadu ainavas dominējošais elements ir propellers. Jā, iespējams, ir vietas, kur vēja parkiem vietu var atrast, bet tad ietekmes uz vidi novērtējuma procesam ir jābūt kā rīkam, lai spētu sabalansēt dabas, iedzīvotāju, uzņēmēju un arī pašvaldību attīstības ieceres. Ja tas viss sakrīt ar attīstītāja iecerēm, tad kādēļ nē? Bet tas, ka attīstītāji var aroganti ignorēt vietējo iedzīvotāju viedokli, nav normāli, un to mēs ar ierosinātajiem grozījumiem arī cenšamies labot.

Bet ja vadīsimies pēc principa - ja vietējie iedzīvotāji negrib, tad to nedara -, vai rezultāts nebūs tāds, ka vēja parku nebūs vispār?

Nu, piemēram, Kaigu purvs. Šobrīd tur "Latvenergo" īsteno lielu projektu. Vai mēs tiešām visos Latvijas 64 000 kvadrātkilometru nevaram atrast līdzīgas teritorijas? Es uzskatu, ka tas ir iespējams. Bet visam sava vieta, un vēja elektrostacijas nav jābūvē mūsu auglīgākajās lauksaimniecības zemēs, pilsētu un ciemu pievārtēs.

Vēl viena jūsu prioritāte ir uzņēmējdarbības vides pilnveidošana, lai veicinātu Latvijas konkurētspēju un nodrošinātu valsts noturību pret dažādiem ārējiem satricinājumiem. Ko tas tieši nozīmē, un kā to plānojat īstenot?

Tas savā ziņā pārklājās ar pašvaldību teritoriju plāniem un skaidru investīciju vidi.

Nu, piemērām, runājām ar Ventspils novada pašvaldību, un viņi plāno attīstīt mazu jahtu ostu, lai atdzīvinātu piekrastes teritoriju. Tāpat tur kāpu zona ir pilna ar padomju laika militāro mantojumu, kas būvēts no baltiem silikātķieģeļiem. Šobrīd tie ir grausti, un tā situācija pasliktinās. Tur varētu vietējie uzņēmēji attīstīt uzņēmējdarbību, kaut vai to visu pārbūvēt par dzīvojamām mājām, bet to šobrīd nav iespējams izdarīt. Visā kāpu zonā ir liela interese bar braucieniem ar enduro motocikliem. Pašvaldība ir atradusi teritoriju, kuru varētu atvēlēt šai konkrētai aktivitātei, lai netiktu ietekmēta visa pārējā piekrastes zona. Taču arī to nevar saskaņot. Ja atnāk konkrēts uzņēmums, "pataustās" un pēc tam piezemējas Lietuvā, tad mēs kaut ko darām nepareizi.

Kas attiecas uz noturību, tad ir jābūt stabilam pakalpojumam. Tas ir stabils elektroenerģijas pieslēgums, lai uzņēmējiem bieži nebūtu jāpārregulē iekārtas. Galu galā Latvijā joprojām ir teritorijas, kurās nav iespējams attīstīt uzņēmējdarbību, jo nav prasībām atbilstoša elektrības pieslēguma. Lai neciestu tarifs, ir arī piesaistīti Eiropas fondu līdzekļi, lai uzlabotu pieslēgumus un palielinātu jaudu konkrētās teritorijās. Piemēram, tā ir noticis Mērsragā, Rojā. Ir bijusi arī laba sadarbība gan ar AST, gan "Sadales tīklu", bet tā noteikti būtu jāturpina.

Biržā ir sākusies uzturēšanas un būvniecības uzņēmuma "LAU Infra Grupa" akciju kotācija. Vai jūs redzat arī energouzņēmumus, kuru akcijas varētu sākt kotēt biržā?

Man, līdzīgi kā partijai, kuru pārstāvu, pieeja ir konservatīva. Ik pa laikam no dažādām Latvijas partijām izskan, ka ir jāiet uz biržu gan ar "Latvenergo", gan "Latvijas valsts mežu" akcijām, bet tie ir kritiski svarīgi uzņēmumi, kuri nodrošina ar resursiem visus Latvijas iedzīvotājus. Mūsu iedzīvotāji ir šo uzņēmumu īpašnieki… Ir brīži, kad ar pārvaldību šajos uzņēmumos nav gājis gludi un ir bijušas dažādas problēmas, bet tas, ka šie lielie uzņēmumi ir visas Latvijas iedzīvotāju īpašums un ir iespēja pašiem pieņemt lēmumus, kā tālāk attīstīties, ir ļoti vērtīgi. Gan "Latvenergo", gan AST ir arī infrastruktūra, kas ir ļoti svarīga mūsu drošībai. Ir piemēri no valstīm citur pasaulē, kur, izmantojot šādus kritiskās infrastruktūras uzņēmumus, iegūta ietekme, kas rada riskus valstu tālākai pastāvēšanai. "LAU Infra Grupa", jā, varbūt, bet par "Latvenergo" un AST lēmumi ir pieņemti, ka tie nav privatizējami, un es neredzu iespēju, ka šis lēmums varētu tikt mainīts. Ja kāds to vēlēsies darīt, mēs noteikti būsim pret.

Pēdējā laikā izskan runas par KEM likvidēšanu. Vai, pēc jūsu domām, šī ministrija ir vai nav vajadzīga kā atsevišķa institūcija?

Es uzskatu, ka pie tā nonāksim un tas ir tikai laika jautājums.

Kad šo ministriju izveidoja, tad izskanēja konkrēti uzdevumi, kādēļ tā ir vajadzīga. Šī ministrija tika izveidota terminēti konkrētu uzdevumu veikšanai. Es uzskatu, ka tas galvenokārt skar atslēgšanos no Krievijas energoapgādes loka, iedzīvotāju un uzņēmēju interešu salāgošanu normatīvajā regulējumā atjaunīgo energoresursu projektu attīstīšanā, drošības risku novēršanu energoapgādē. Funkcijas, kuras šobrīd pilda šī ministrija, arī turpmāk nekur nepazudīs, taču ilgtermiņā to apjoms var mainīties.

Mani arī nepamet sajūta, ka fokuss no pamatlietām, kādēļ ministrija tika izveidota, kaut kur pazuda un ministrija kļuva "gaisīga" - fokusējoties uz klimata mērķiem 2050. gadā, lai gan mēs paši nevaram paredzēt, kas notiks rīt. Man gribētos šajā laikā ministriju nolikt "uz zemes", lai tās atbalsta programmas, kas ir ministrijas pārziņā, būtu bāzētas uz sabiedrības interesēm, pašvaldību interesēm, uz drošības risinājumiem, kas skar infrastruktūru, kas skar nākamās apkures sezonu.

Arī finanšu ministrs ir publiski paudis gatavību, veidojot nākamo budžetu, pārskatīt valsts tēriņus, un šis droši vien būtu tas brīdis, kad uz situāciju valsts pārvaldē būtu jāpaskatās plašāk un ne tikai vienas ministrijas kontekstā.

Uzskatu, ka agri vai vēlu mēs Latvijā nonāksim pie vienas lielas un apvienotas Tautsaimniecības ministrijas, kas varētu apvienot KEM, Ekonomikas ministriju, pielikt klāt arī VARAM. Vai tā būtu uz KEM vai Ekonomikas ministrijas bāzes, es šobrīd nevaru pateikt, bet tas ir virziens, kurā jādodas. Arī Igaunijā ir vairākas ministrijas vienā ēkā, un savulaik, braucot pie kolēģiem, redzēju, ka, ja ir kāds risināms jautājums, tad no citas ministrijas tiek pasaukts speciālists, kas var sniegt visu atbalstu un atbildes operatīvi. "Jaunās vienotības" kolēģi jau skaidri pauduši, ka Labklājības ministriju jāpievieno Veselības ministrijai. Izmaiņām jābūt plašākām!

Es nāku no privātā biznesa, kur vienmēr esmu strādājis atvērtā tipa ofisos, tas palīdz ātrāk pieņemt lēmumus un uzlabo ikdienas darbu. Man patīk, ka KEM ministrija ir vienīgā ministrija, kura šo pieeju ir ieviesusi arī valsts pārvaldē. Ikdienas darbs atvērtā birojā arī šeit pierāda, ka arī valsts pārvalde var būt dinamiska, var viegli apmainīties ar informāciju, pieņemt lēmumus.

Kāpēc nevarētu būt viena Tautsaimniecības ministrija, kas aizņem vien trīs stāvus, trīs ministru vietā ir viens ministrs? Tas būtu mūsdienīgi un arī esošajai situācijai un rocībai atbilstoši.

Bet tas nozīmē, ka, jūsuprāt, KEM ir izpildījis tos uzdevumus, kādēļ tika izveidota?

Daļu no uzdevumiem. Atslēgšanās no BRELL bija viens no tiem. Kaut kādā brīdī ministrija ir pamainījusi savu darbības vektoru, un tagad ir svarīgi to nolikt "uz zemes" un lielāku fokusu pievērst tieši enerģētikas blokam.